Tarp žēmēs ir dungaus tāks tykus laikas,
Tik Dievā soduos bitēs pāteriauja,
Lipniom kājelam sniegā dulkes vaikā,
Ir vīsa vėľ prasīdeda iš naujā.

Grižīmas saulās šviesus ir vēnodas,
Giliai pā žēmēm vandenys jau plaukia
Ligi širdies, jau brīstum ti, atrodā,
Ir šauktum vienas tāks unt plikā laukā.

Ir pakrutēt akmuo, ir dūšia keltūs,
Dungaus avēlās išsinert iš vīlnū,
Šukuot pavasaris medžius suvēltus,
But žaliā nubudīmā  ākys pilnās.

Čiulbēt lungai kaip nigdī nečiulbėjī,
Ir atsišaukt  gēsmē kitoj padūngēj...
Ale dā balta, saulā neprispėjus,
Tik bitēs meldžias pale Dievā lungus.